Ātrie kredīti, tautā pazīstami kā SMS kredīti, (patēriņa kredīta paveids), ir fenomens, kas satricināja Latvijas finanšu nozari. Labi, ļoti iespējams, tas ir par skaļu teikts, taču tas noteikti satricināja daudzu Latvijas iedzīvotāju maciņus un būtiski ietekmēja politisko dienas kārtību daudzu gadu garumā. Kā sākās ātro kredītu bums, kas to sabremzēja un kur tīri statistiski atrodamies pašlaik?
- Ātro kredītu ziedu laiki
- Ātrās kreditācijas problemātika
- Skaudrās situācijas aktualizēšana
- Nebanku kreditētāju pretspars
- Nozari ierobežojošie mehānismi
- Statistika un aktuālā situācija
Ātro kredītu ziedu laiki
Ir ļoti grūti nospraust konkrētu brīdi, konkrētu notikumu, ko varētu nodēvēt par ātro kredītu fenomena dzimšanu, taču kā iespējamo sākumpunktu varam iezīmēt AS “4finance” dibināšanu 2008. gada februārī (Sākotnēji – AS “OC finanses”, pēcāk – AS “Online Finance Group”). Leģenda vēsta, ka šo ideju Latvijā iedzīvināja daži uzņēmīgi jaunieši, kuri sagatavoja biznesa plānu un devās pie pretrunīgi vērtētiem Latvijas uzņēmējiem – Māra Martinsona, Aigara Kesenfelda un citiem, lai lūgtu šīs idejas finansēšanu.
Par cik nebanku kreditēšana Latvijā bija kaut kas jauns, uz to nebija attiecināti virkne ierobežojumu, kas bija saistoši, piemēram, Latvijas bankām. Nebanku kreditētājiem no Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) vajadzēja saņemt licenci un kapitālsabiedrības pamatkapitālā iemaksāt 300 000 latu. PTAC izvērtēja pamatkapitāla izcelsmi (legalitāti), taču likums neuzliku par pienākumu šai iestādei arī vērtēt, kāda ir apgrozāmo līdzekļu izcelsme.
Tieši apgrozāmo līdzekļu (kreditēšanā izmantotās naudas) izcelsmes kontroles trūkums radīja labvēlīgu augsni, ļoti iespējams, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai. Minētā kompānija piesaistīja finansējumu ne tikai no šaubīgu Latvijas uzņēmēju puses, bet arī, piemēram, Dominikānas Republikas, Krievijas Federācijas un līdzīgu valstu darboņiem, un fondiem.
Jaunveidotajām ātro kredītu kompānijām bija iespēja kreditēt neierobežotu cilvēku skaitu, neierobežotā apmērā, kur sākotnēji vienīgais kritērijs kredīta saņemšanai bija pilngadības sasniegšana. Tā rezultātā šīs kompānijas gadu no gada piedzīvoja apgrozījuma kāpumu vairāku tūkstošu procentu apmērā. Līdzīgi arī šo kompāniju peļņa gadu no gada sasniedza simtiem procentu kāpumu pret iepriekšējo gadu.
Ātrās kreditācijas problemātika
Šis bija fenomens, kas īpaši raksturīgs Postpadomju valstīs – cilvēki burtiski grāba viegli pieejamo naudu. Kreditēšanas kompānijas auga astronomiskā ātrumā. Viss būtu skaisti, ja vien…
Latvijas iedzīvotāju finanšu pratības trūkums rezultējās parādsaistībās, kuras daudzi nespēja segt. Jo sevišķi tādēļ, ka regulējuma trūkuma dēļ sākotnēji par laikā neatdotiem kredītiem soda procenti bija prātam neaptverami. Aizņemoties 100 eiro parāda summa gada laikā varēja sasniegt pat 1500 eiro. Daudzus šī situācija mudināja aizņemties vēl vairāk, aizņemties no citiem, lai segtu iepriekšējās saistības. Tas bija īsts žurku skrējiens, no kura izeju rada tikai retais.
Daudzi bija spiesti bēguļot no parādu piedzinējiem, citi – doties peļņā uz ārzemēm. Vēl bija cilvēki, kuriem nācās iziet fiziskas personas maksātnespējas procesu. Sabojātas dzīves, sabojātas ģimenes un attiecības. Zaudēti jauni cilvēki emigrācijas un pašnāvību dēļ. Tāda bija realitāte pirms 10 gadiem.
Skaudrās situācijas aktualizēšana
Grūti teikt, cik ilgi šī situācija būtu turpinājusies, ja vien ne Latvijas žurnālisti, kuri mērķtiecīgi un intensīvi centās aktualizēt problēmu, radot sižetus un rakstus, lai pievērstu plašāku uzmanību. Un šie centieni vainagojās panākumiem – vēstījums atrada dzirdīgas ausis gan sabiedrībā, gan Saeimas gaiteņos.
2013. gada sākumā LTV raidījumā De Facto tapa sižetu sērija #smsSOS, kuras mērķis bija demonstrēt situācijas skaudrumu un nesakārtoto likumdošanu. Ap to pašu laiku, iedvesmojoties no kolēģiem, arī izmeklējošās žurnālistikas centrs Rebaltica sāka radīt publikācijas, izgaismojot problēmas dziļumu un atmaskojot cilvēkus un to intereses, kuri stāvēja aiz ātro kredītu kompānijām.
Par cik 12. Saeimas vēlēšanas vairs nebija aiz kalniem un SMS kredītu problēma kļuva īpaši aktuāla un nosodāma no sabiedrības vairuma puses, arī mūsu politiķi ķērās vērsim pie ragiem, piedāvājot dažādus grozījumus un iniciatīvas, lai ierobežotu ātro kredītu saņemšanas iespējas un nosacījumus. Tiesa, arī “vaininieki” – nebanku kreditētāji – nesēdēja rokas klēpī salikuši.
Nebanku kreditētāju pretspars
Jau kopš 2010. gada sākuma, kad izskanēja pirmie jautājumi, vai plašo kreditēšanu nevajadzētu mazliet ierobežot, radās organizācija ar nosaukumu “Latvijas Nebanku Kreditētāju asociācija” (LNKA). Tās uzdevums bija lobēt nebanku kreditētāju intereses un veidot sabiedrības domu.
Tika veidotas mērķtiecīgas reklāmas kampaņas, lai diskreditētu politiķus, kuri vēlējās bremzēt bezatbildīgo kreditēšanu. Tapa pat atsevišķi politiskie spēki, kuru uzdevums bija lobēt gan nebanku kreditētājus, gan azartspēļu darboņus. Uz politiskās skatuves nonāca arī toreizējā LNKA vadītāja Baiba Fromane.
Tiesa, nevar šo organizāciju izcelt tikai negatīvā gaisā – tā strādāja arī pie konstruktīva dialoga ar politikas veidotājiem un vienojās par dažādiem kompromisiem, kas materializējās mērenos ierobežojumos.
Nozari ierobežojošie mehānismi
Sakarā ar lielo LNKA pretestību un efektīvo lobiju, ierobežojumi ātro kredītu pieejamībai tapa ļoti pakāpeniski. Iesākumā nebanku kreditētājiem uzdeva rūpīgāk izvērtēt, kam dot vai nedot aizdevumus. Tiesa, solot kredītu piešķirt 15 minūtēs, nekāda padziļinātā klienta finansiālo spēju analīze nav iespējama. Pēcāk noteica arī ierobežojumus attiecībā uz diennakts laiku, kad kredītus nedrīkstēja izsniegt.
Attiecīgi, jauni, potenciāli neapzinīgi cilvēki, arī pensionāri, sāka saskarties ar atteikumiem. Arī tad, ja bija būtiski signāli par cilvēka maksātspēju (darba neesamība, parādi), kredīts tika atteikts. Pēdējais apstāklis īpaši izteikts kļuva pēc tam, kad Latvijā tika radīti pirmie kredītinformācijas biroji. Tajos nonāca visa informācija par iedzīvotāju kredītvēsturi. Ja bija saskatāmi riski, kredītus potenciāli atteica.
Tika ieviesti arī soda procentu limiti – soda procentos no kredītņēmēja vairs nevarēja prasīt vairāk, kā dubultu summu tai, kas tika sākotnēji paņemta SMS kredīta formā. Kreditētājiem arī noteica laika limitu (2 dienu apmērā), lai potenciālajam kredītņēmējam būtu laiks tomēr apdomāties.
Vēl būtiskas problēmas radīja lēmums līdz tam PTAC pārraudzībā esošo nozari uzticēt Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK). Tā sāka izvērtēt kredītos izsniegto finanšu izcelsmi un legalitāti.
Visbeidzot, būtiski ierobežoja reklāmas aktivitātes. Ja līdz tam sabiedrība burtiski tika bombardēta ar ātro kredītu reklāmām visos iespējamajos kanālos, tad pēcāk šīs iespējas būtiski saruka. Daudzie ierobežojumi samazināja arī nebanku kreditētāju finansiālās iespējas sponsorēt sportistus, kultūras pasākumus u.tml.
Statistika un aktuālā situācija
Sabiedrības negatīvā attieksme un daudzie politiski radītie ierobežojumi būtiski samazināja kreditētāju kompāniju izaugsmi. Daļa no tām Latvijas tirgu vispār pameta. Atlikušās, kaut strādājot ar peļņu, varēja aizmirst “trekno gadu” astronomiskos peļņas un izaugsmes rādītājus.
Patērētāju tiesību aizsardzības centra mājas lapā ir apskatāma detalizēta statistika par nebanku kreditēšanas sektoru. Kaut, sākoties Covid-19 pandēmijai un tam sekojošajam bezdarba kāpumam, sekoja neliels nebanku sektora kreditētāju izsniegto kredītu pieaugums, ātrie jeb distances kredīti pēdējo 10 gadu laikā ir piedzīvojuši būtisku skaita un apjoma kritumu.
Šie dati parāda, ka neskaitāmie ierobežojumi ir panākuši vēlamo rezultātu – ātros kredītus izsniedz arvien retāk, jo ļoti būtiski nākas izvērtēt, vai cilvēks spēs aizņemto laicīgi atmaksāt. Vēl ir jāņem vērā arī to, ka šo gadu laikā naudas vērtība inflācijas dēļ ir samazinājusies teju divas reizes. Attiecīgi, nebanku kreditētāju finansiālo rādītāju lejupslīde ir daudz izteiktāka, kā tīri vizuāli varētu šķist.
